„Palīdzi man to izdarīt pašam” – Marija Montesori.
Savu metodi Marija Montesori izveidoja un pilnveidoja daudzu gadu garumā. Ieguvusi ārstes izglītību, Montesori ilgus gadus studēja izcilu pedagogu un zinātnieku darbus, vienlaikus strādājot ar bērniem. Vērojot bērnu reakciju, viņa nepārtraukti pilnveidoja savas mācību metodes un materiālus.
Marija Montesori uzskatīja, ka pieaugušā uzdevums ir nevis izdarīt kaut ko bērna vietā, bet gan palīdzēt viņam to izdarīt pašam. Tas ir īpašs darbs. Katram bērniņam kopš dzimšanas ir dāvātas spējas izaugt par gudru un radošu personību. Mūsu, pieaugušo, uzdevums ir palīdzēt bērnam iespējami pilnīgi attīstīt savu potenciālu. Katrā bērnā ir milzīga vēlme mācīties un attīstīties – viņš uz to nav jāpiespiež. Mūsu galvenais uzdevums ir īstajā laikā „piemest malku krāsnī” vai, vēl labāk, „parādīt, kur atrodas malka”.
Īpaši veidotā Montesori bērnudārza vide palīdz audzēknim izpausties kā personībai, attīstīties pašam savā ritmā. Darbs ar pārdomātiem, attīstošiem un pievilcīgiem Montesori materiāliem sniedz bērnam vienreizēju iespēju pētīt un veikt atklājumus. Katrs bērns pats nosaka, cik ilgi viņš grib darboties ar vienu vai otru materiālu, pats strādā, lāgiem kļūdās, bet pats arī atrod veidu, kā kļūdu izlabot. Audzinātājas palīdz bērnam izvēlēties nodarbi, parāda, kā ar to rīkoties, un nepieciešamības gadījumā sniedz palīdzību.
Montesori pedagoģijas pamatā ir:
1)     īpaši sagatavota vide un pedagogs – pasaulīte, kurā viss izveidots, ņemot vērā bērna vajadzības un iespējas: mēbeļu lielums ir atbilstošs bērna augumam, plaukti ir zemi un atvērti, lai bērns brīvi varētu paņemt jebkuru materiālu, mantas ir tik lielas, lai varētu tās pacelt. Pedagogs ir palīgs, nevis noteicējs, viņš vienmēr ir līdzās, palīdz apgūt jaunas zināšanas, izdarīt atklājumus un izlabot savas kļūdas, taču nedara to bērna vietā;
2)     īpaši mācību materiāli. Marija Montesori ir izstrādājusi daudzus izcilus attīstību veicinošus materiālus (klucīšus, cilindrus utt.). Tie ir estētiski un kvalitatīvi, tāpēc bērns vēlas ar tiem darboties. Mācību materiālu veidošanā ir ievēroti dažādu zinātņu principi. Daudzos materiālos ir iestrādāta kļūdu pārbaudes funkcija - tas nozīmē, ka, darbojoties ar materiālu, bērns pats pamana, ka ir izdarījis kļūdu, un pats atrod pareizu risinājumu. Tāpat daudzos materiālos ir ievērots sarežģītības pakāpes nošķiršanas princips (piemēram, visi skaņas cilindri ir vienādi, taču ar dažādu skaņas toni). Materiāli ir sadalīti piecās zonās un izveidoti noteiktā secībā, lai nepārtraukti veicinātu bērnā vēlmi uzzināt ko jaunu. Šīs zonas ir:
a)     praktiskās dzīves zona.
Parasti šī ir pirmā zonā, kurā bērns sāk darboties, ienākot Montesori klasē. Vairums šeit sastopamo lietu ir atrodamas ikviena bērna mājās. Praktiskās dzīves zona ir kā tilts starp mājām un bērnudārzu – tā palīdz bērnam ātrāk pierast pie jaunas vides un pedagoga. Šeit bērns apgūst daudzas lietas, kas palīdz viņam iegūt patstāvību un vēlāk - neatkarību. Ar lielu pacietību un prieku bērni pogā pogas, sien lentes, ber putraimus, lej ūdeni, griež dārzeņus, mazgā un gludina veļu, šķiro riekstus, ....;
b)     sajūtu (sensorā) zona.
Plašs materiālu klāsts palīdz bērnam attīstīt visas maņas – dzirdi, redzi, tausti, garšas izjūtu un ožu. Strādājot ar materiāliem, bērns mācās arī izjust temperatūras un svara svārstības;
c)      matemātikas zona.
Bērns viegli un dabiski apgūst dažādus matemātikas jēdzienus un likumsakarības, jo tie nav abstrakti. Bērns darbojas ar konkrētiem priekšmetiem (stieņiem, pērlītēm, klucīšiem) un bieži vien pats atklāj formulas, kuras citādi būtu jāiemācas no galvas;
d)     valodas attīstības zona.
Rakstīt un lasītprasme tiek mācīta, izmantojot redzes, taustes un dzirdes atmiņu, tāpēc rezultāts ir daudz efektīvāks;
e)     kosmoss jeb zinātņu zona.
Šeit bērns apgūst dažādu zinātņu pamatus, piemēram, ģeogrāfiju un botāniku;
3)     izvēle – disciplīna. Montesori grupā bērniem ir dota liela brīvība. Domājot par bērniem un brīvību, daudziem prātā ienāk haoss. Taču Montesori grupās haosa nav. Tieši otrādi, grupā parasti ir kārtība, materiāli atrodas plauktos savā vietā, bet bērni ir izklīduši pa visu telpu un mierīgi darbojas. Brīvība Montesori grupā nozīme to, ka bērns pats izvēlas, ar kuru materiālu un cik ilgi darbosies. Tajā pašā laikā pastāv virkne noteikumu - piemēram, pēc darbošanās didaktiskais materiāls ir jāsaliek un jānovieto atpakaļ uz plaukta, nedrīkst traucēt citiem strādāt... Noteikumus izstrādā kopā ar bērniem, un bērni tos labprāt ievēro. Izvēles brīvība sekmē bērnu pašdisciplīnu, jo viņi paši brīvprātīgi izvēlas, ar ko nodarbosies;
4)     sensitīvie jeb pastiprināta jutīguma periodi. Marija Montesori ievēroja to, ko vēlāk apstiprināja citi pedagogi, proti – pirmsskolas vecuma bērns iziet cauri noteiktiem sensitīvajiem periodiem – laika posmiem, kad bērns viegli un ar prieku apgūst noteiktas zinības. Ja šo ieinteresētību neizmanto, vēlāk bērnam tās apgūt jau ir daudz grūtāk. Radikāls sensitīvo periodu piemērs ir tā saucamie „maugļi”, ko izaudzinājuši dzīvnieki. Runas veidošanas sensitīvais periods ir līdz septiņu gadu vecumam. Ja maugli atrada tad, kad tas jau bija vecāks par 7 gadiem, centieni iemācīt viņu runāt nevainagojās ar panākumiem. Burtu apgūšanas sensitīvais periods ir ap 4-5 gadu vecumu; droši vien daudzi vecāki ir ievērojuši, ka bērniem pēkšņi parādījusies pastiprināta interese par burtiem. Tas ir laiks, kad bērns visvieglāk un visātrāk var iemācīties lasīt. Montesori grupā ievēro sensitīvos periodus, audzinātāja seko katra bērna interešu attīstībai.
Montesori grupās vienlaicīgi darbojas dažāda vecuma audzēkņi, jo bērns labāk nekā pieaugušais spēj iemācīt citiem bērniem ko jaunu. Izstāstot citiem, ko viņi zina un prot, vecākie bērni nostiprina jau iegūtās prasmes, savukārt maziņie labāk saprot grupas biedra, nevis pieaugušā skaidrojumus.
Montesori izglītība ir izglītība dzīvei. Labākais ir plānot mācīšanos pēc Montesori metodes vismaz trīs pilnu gadu garumā, jo tas ļauj bērnam iekļaut Montesori metodes filozofiju savā mācīšanās praksē. Vecākiem ir svarīgi nopietni apsvērt, vai šie principi saskan ar viņu pieeju bērnu audzināšanā; nav vēlams, lai atšķirtos tas, ko bērnam māca izglītības iestādē un mājās.